FANDOM


Galveno notikumu laika līnija parādīs svarīgākos notikumus Vesterosas un Esosas vēsturē, pamatojoties uz datiem un faktiem, kas sniegti romānā un "Dziesma par ledu un uguni" informācijas resursos. Papildus informāciju par vēsturiskiem notikumiem skatīt laika līnijā no Aegona Izcelšanās brīža.

Saskaņā ar tradīciju, vēsturi atceras kopš vairāk nekā 12 500 gadiem. Tomēr vecākie rakstiski fiksētie vēsturiskie notikumi sākas ar andalu ierašanos, jo pirmļaudis, kas dzīvoja pirms andaliem, kā rakstu zīmes izmantoja tikai akmenī iegravētas rūnas. Šajā laika līnijā ir datēti Varoņu laikmeta, Ausmas laikmeta un Garās nakts notikumi no stāstiem, kurus pierakstījuši septoni tūkstoš gadus vēlāk. Citadeles mestri, kas apguvuši vēsturi, ir atklāti apšaubījuši dažu leģendu un mītu patiesību.


Periodizācija

Notikumus iedala pirms (apzīmē ar mīnus zīmi) un pēc Aegona Iekarotāja (apzīmē ar saīsinājumu AL). Izmantotie saīsinājumi:

  • "ca" - no latīņu vārda circa - "aptuveni";
  • "AL" - no angļu vārda Aegon's Landing - "Aegona Izcelšanās".

Ausmas laikmets

Aizvēsture Laiks pirms cilvēku ierašanās. Vesterosas zemes toreiz vēl neveidoja karaļvalstis, cietokšņi vai ciemi, un tās apdzīvoja cilvēkiem līdzīgas būtnes sauktas par mežabērniem, milži un citas senas rases.
ca.-12,000 Pirmļaužu iebrukums Vesterosā. Cilvēku rase jeb pirmie cilvēki ieradās Vesterosā no austrumiem pāri Dornes Lauztajai Rokai, kad tā vēl nebija lūzusi. Mēģinājumā aizturēt svešzemniekus, mežabērni uzsāka karu. Leģenda vēsta, ka viņi likuši lietā tumšu maģiju, lai liktu jūrām izkāpt no krastiem un aizskalot zemi - tā tika pārrauta Roka, veidojot salu ķēdi, sauktu par Pakāpieniem, bet bija jau par vēlu un iekarotāji guva virsroku, izmantojot kuģus un bronzas ieročus.

Pirmļaudis bija augumā lielāki un stiprāki, spēcīgāki un garīgi attīstītāki nekā mežabērni, kas mēģināja pretoties iebrucējiem lietojot burvestības. Abas puses cieta neveiksmes, tomēr pirmļaudis pamazām pārņēma Vesterosu, izveidojot simtiem saimniecību un apmetņu.[1]

ca.-10,000 Pakta parakstīšana. Pēc gadiem ilgušajiem kariem mežabērnu un pirmļaužu gudrajie panāca vienošanos par mieru, tiekoties uz sirdskoku birzīm apaugušas saliņas (Seju salas) ezera vidū. Šis pakts noteica, ka pirmļaudis pārvaldīs piekrastes zemes, augstos līdzenumus, kalnus un purvus, bet biezajiem mežiem vajadzēja palikt mežabērnu pārziņā. Ar laiku pirmļaudis aizmirsa savu ticību un sāka pielūgt Vecos dievus. Ar vienošanās parakstīšanu noslēdzās Ausmas laikmets un sākās Varoņu laikmets.[1]

Varoņu laikmets

ca.-10,000 Varoņu laikmets. Laika periods Vesterosas vēsturē, kas šādi nosaukts tā laika dižu cilvēku, kas dzīvoja mierā un labklājībā pēc vienošanās parakstīšanas, dēļ. Vienošanās nodrošināja mieru un draudzību starp cilvēkiem un mežabērniem četrtūkstoš gadu garumā. Ar laiku pirmļaudis iemācījās saprast mežabērnus un citas senās kultūras, un pārņēma no tām dažas ieražas, kā piemēram, Veco dievu ticību.

Vesterosā daudzi cienījami nami cenšas izsekot saviem ciltsrakstiem līdz Varoņu laikmetam. Tas bija leģendām apvīts laiks, kurā, kā vēsturnieki teic, dzīvojušas īstas un vēsturiski nozīmīgas personas. Piemēram, Brendons Namdaris, Stārku nama dibinātājs, Lans Gudrais, kurš izvilināja Kasterlīsus no Rūdas klintīm un kļuva par Lanisteru nama dibinātāju, vai Garts Zaļrocis, Dārznieku nama dibinātājs no Ārēm. Kā arī šajā ērā radās pirmie Vētru valdnieki; ķēde ar tādām personībām kā Darans, kas uzcēla Vētrasgalu, Dzelzs salu pirmais valdnieks dēvēts par Pelēko Karali un citi.[2]

ca.-8,000 Garā Nakts. Šajā laikā radās paaudze, kas dzima tumsā, aukstumā un garākajā ziemā, kāda pieredzēta Vesterosā.[3] Ledus izplatījās no ziemeļiem uz dienvidiem, un svešie no tālajiem ziemeļiem uzbruka Vesterosas iedzīvotājiem tumsas aizsegā, nogalinot tos un padarot par sev līdzīgajiem, tā vairojot balto klīdēju armiju. Garā Nakts beidzās pēc Rītausmas kaujas, kad mežabērni un pirmļaudis apvienojušies metās uzbrukumā svešajiem ar pūķstikla ieročiem, spiežot tos atpakaļ uz tālajiem ziemeļiem. Ļaudis teic, ka kauju vadījis dižākais tā laika varonis, dēvēts par Azoru Ahaī, kurš cīnījies ar leģendām apvīto Gaismas Nesēju jeb Ugunīgo zobenu.[4]

Mūra uzcelšana. Līdz ar svešo sakāvi Brendons Namdaris ar milžu, mežabērnu un savu ļaužu palīdzību uzbūvēja Mūri - milzīgu monumentālu nocietinājumu, kas tika veidots no ledus un senas maģijas, lai dotu patvērumu karavīriem, kuri sargāja karaļvalsti no ziemeļu draudiem. Zvērināto Brālība no Naktssardzes tika izveidota tieši šim nolūkam.

Runā, ka Brendons Namdaris ielicis pirmo mūra akmeni Ziemmalā un kļuvis par pirmo ziemeļu karali.[3]

Nakts Karalis. Neilgi pēc tam, kad Mūris tika uzcelts, trīspadsmitais Naktssardzes lords komandieris nodeva savu zvērestu. Viņu pavedināja balto klīdēju sieviete aiz Mūra, kopš šī brīža pasludinājis sevi par Nakts Karali un sievieti - par Karalieni, un pakļāvis Naktssardzes karaspēku kā savu personīgo armiju. Tumšajos Nakts Karaļa valdīšanas gados tika izdarīti šausminoši noziegumi, par kuriem nostāsti ziemeļos vēsta vēl daudzus gadsimtus pēc tiem. Stārki no Ziemmalas un Aizmūra karalis, Džoramūns, apvienoja spēkus, lai dotos uzbrukumā Nakts Karalim un atjaunotu Naktssardzes godu. Tas bija tas pats Džoramūns, kas atrada Ziemas ragu, kurš, kā viņš sacījis, tiek izmantots, lai atmodinātu milžus no zemes.

Andalu iebrukums

ca.-6,000 Septiņu ticība. Andalu kalnā Esosas austrumos radās jauna reliģijas forma, saukta par Septiņu ticību, bet tās sekotājus - par Uzticamajiem. Uzskata, ka galvenā septiņu dievība parādījusi andaliem ceļu, lai palīdzētu iebrukt Vesterosā.

Andalu iebrukums. Andali šķērsoja Šauro jūru un sagrāva nocietinājumus austrumu piekrastē, kas vēlāk kļūs par Arīna ieleju. Tie ieradās ar Septiņu karogu un septiņstaru zvaigznēm, kas iegravētas karavīru bruņās un tērauda zobenos. Viņi cīnījās gan pret pirmļaudīm, gan pret mežabērniem, iekarojot Vesterosu tieši tāpat kā pirmie cilvēki pirms tūkstošiem gadu.

Andalu kari ilga vairākus simtus gadu. Sešas dienvidu karaļvalstis krita viņu varā un sirdskoku birzis tika nodedzinātas. Vienīgi Ziemeļu karalis atsvieda visus karapulkus un saglabāja pirmļaužu varu savā karaļvalstī. Lielā mērā ziemeļu aizsardzību nodrošināja stratēģiski izdevīgi novietotais Keilinas grāvja cietoksnis, izturot vairākus uzbrukumus. Vēlāk Keilinas grāvis kalpoja dienvidu ceļotājiem kā durvis uz Ziemeļiem. Lai arī Ziemeļvalstī iestājās miers, mežabērni sāka savu atkāpšanos no pirmļaužu varas un aizbēga dziļāk ziemeļu mežos pie Mūra.

ca.-4,000 Dzelzs salas krita andalu varā, iezīmējot pirmās Dzelzs salu karaļu līnijas beigas. Atšķirībā no citiem reģioniem, andali atļāva saglabāt vietējo ticību Noslīkušajam dievam.

Valīrijas laikmets

ca.-5,000 Valīriešu izcelšanās. Esosā, Valīrijas pussalas aitu ganu tautas atrada pūķus ligzdojam Četrpadsmit Uguņos, milzīgā vulkānu ķēdē, kas plešas pāri pussalas kaklam. Valīrieši apveltīja pūķus ar maģiju, kas deva zvēriem spēju ietekmēt un iekarot zemes. Valīriešu valsts tika izveidota. To galvaspilsētā - Valīrijā plauka maģija, bezgalīgi augsti torņi, kas iesniedzās debesīs, kur planēja pūķi, akmens sfinksas vēroja no to augstumiem ar granāta acīm, un kalēji kala zobenus, kuru asums un spēks kļuva par leģendu.

Gisiešu pakļaušana. Pieci kari notika starp Seno Gisu, dižāko impēriju austrumu kontinentā, un Valīriju - šajos karos uzvarēja valīriešu spēki ar pūķu palīdzību. Pēc pēdējā kara valīrieši izklīdināja gisiešu leģionus, sagrāva impērijas mūrus, nogalināja tās ļaudis, lika pūķiem nodedzināt ielas un ēkas, laukus nosēja ar sāli, sēru un galvaskausiem. Gisa bija kritusi, valīrieši paplašināja savu ietekmi pār izdzīvojušajām gisiešu pilsētām Vergu līcī.

ca.-700 Roinas iebrukums. Līdz ar Gisas iznīcināšanu valīrieši nonāca konfliktā ar Roinas pilsētām gar lielo Roinas upi, plašāko ūdensceļu. Princis Garins Lielais sapulcināja 250 000 bruņotu vīru armiju, lai uzbruktu valīriešu spēkiem, bet pat viņu lielais karaspēks nespēja cīnīties pret pūķuguni, kā rezultātā cieta sakāvi.

Roinas evakuācija. Nimērija, Roinas karotāju valdniece, pēc Garina kara ar desmit tūkstoš kuģiem pārveda savus izdzīvojušos ļaudis, lielākoties sievietes un bērnus, pāri Šaurajai jūrai. Viņi meklēja patvērumu Dornes krastā, Vesterosas pašā dienvidu galā. Tur Nimērija nokārtoja laulības ar lordu Morsu Martellu un, apvienojot roiniešu karaspēku ar Martellu armiju, sakāva Martellu sāncenšus. Izveidojās atsevišķa karaļvalsts, kurā par galveno valdnieku kļuva Martellu nams. Morss pieņēma daudzas roiniešu paražas. Dornes apvienošanās Nimērijas un Morsa vadībā izraisīja jaunus konfliktus ar kaimiņu karaļvalstīm, Ārēm un Vētrzemēm, izpaužoties sirojumos, sadursmēs un karos divos gadsimtos.

ca.-500 Valīrija darīja visu, lai iekarotu pēc iespējas vairāk dienvidu brīvpilsētu. Reliģiska sekta, Mēnessdziedātāji, vadīja vairākus tūkstošus bēgļu uz ziemeļu attālo lagūnu, ko aizsargāja kalni un migla, un tur atrada Brāvosu, noslēpumu pilsētu. Vēlāk viņi uzcēla Brāvosas Titānu, varenu statuju, kas kalpoja arī kā pilsētas nocietinājums.
ca.-200 Valīrija ieņēma nelielu salu Melnūdens līcī, Vesterosas austrumu pusē. Dižciltīgo valīriešu dzimta Tārgārjeni pārņēma kontroli pār salas cietoksni, kura tornis veidots kā pūķi, dodot salai vārdu Pūķakmens.[5]
ca.-100 Valīrijas lāsts. Katastrofas patiesais cēlonis ir neskaidrs, taču tajā ļaudis vaino aktīvos vulkānus, kas, iespējams, bija saistīti ar Četrpadsmit Uguņiem, kuros valīrieši atrada pūķus. Valīrijas pussala sadrumstalojās un valīrieši pameta pilsētu, vēl pirms tā tika pilnībā iznīcināta. Valīrijas pūķi faktiski tika izdzīti un Valīrijas valsts sagruva. Pilsētas atguva savu neatkarību un līdz šai dienai tiek sauktas par brīvpilsētām un vergu tirgotāju pilsētām.

Kad atklātībā nāca Brāvosa, tā uz citu pilsētu fona izcēlās ar savu vareno floti un ekonomisko ietekmi, un tūdaļ kļuva par vienu no vadošajām brīvpilsētām. Vergu līča pilsētas atguva politisko neatkarību, lai arī gisiešu vara sāka atplaukt, būvējot apmetnes austrumu kontinenta dienvidos. Sirotāji no plašajiem līdzenumiem pēc Valīrijas lāsta kļuva drošāki, un to vidū varenākā cilts, dotraki, uzsāka sirojumus pa visu kontinentu. Tārgārjeni palika Pūķakmens salas drošībā ar, iespējams, pēdējiem trīs pūķiem rietumu pasaulē.

Septiņas valstības

ca.-3000 Gadu simtu gaitā pēc andalu iebrukuma pirmļaužu karaļvalstis krita, un andali izveidoja sešas ietekmīgas karaļvalstis.[1]

Mežoņu iebrukums. Brīvie cilvēki (mežoņi) apvienojās ar Aizmūra karaļiem - brāļiem Gendelu un Gornu priekšgalā, tiem izdevās izvairīties no Naktssardzes patruļām un lielā skaitā šķērsoja Mūri, izmantojot tuneļu tīklu, kas pletās iekšpus ledus mūra. Tomēr otrā Mūra pusē viņus sagaidīja ziemeļu karalis Stārks un galu galā tika atsviesti atpakaļ.[6]

ca. -700 Stārku nams beidzot uzveica un pakļāva Boltonu namu, viņu galveno pretinieku ziemeļos. Vēlāk Ziemmalas jaunākais dēls Karlons Stārks apspieda kāda valdnieka dumpi un, par to saņemot valdījumā zemes, izveidoja savu namu, kas gadu gaitā tika nosaukta par Kārstārku namu. Rietumos dzelzsdzimušo no Dzelzs salām ietekme auga, pārvaldot lielāko daļu rietumu krastu no Senpilsētas un Pergolas dienvidos līdz Lāču salai ziemeļos.

Roina, bēgot no valīriešu varas, emigrē uz Dorni. Šī ir pēdējā ievērojamākā tautas pārvietošanās uz Vesterosu.

ca. -400 Boltonu nams sacēla dumpi pret Stārku namu, bet Stārku valdnieks atbildēja ar četru gadu ilgu aplenkumu nemiera cēlāja mājvietā, Dredfortā, līdz Boltoni atkal tika pakļauti ziemeļu karalim.
ca. -350 Vētru karaļi paplašināja savu ietekmi pār Rietumzemju ziemeļiem, ieskaitot teritoriju no Upes zemēm augšup līdz Kaklam.

Laika gaitā dzelzsdzimušie zaudēja daudzus īpašumus, bet aptuveni trīs paaudzes pirms Aegona ierašanās iekaroja Upes zemju teritoriju, ko tolaik pārvaldīja Vētras karalis.

Tārgārjenu dinastija

1AL Pakļaušanas kari. Aegons Iekarotājs iebruka Vesterosā, pakļāva un apvienoja sešas karaļvalstis zem sava karoga un izveido jaunu galvaspilsētu Karaļa ostā.[7] Viņš nespēja iekarot vienīgi Dorni un ļāva tai saglabāt savu neatkarību. Līdz ar Vētras karaļa, Argilaka Vieglprātīgā, un Āru karaļa nāves, Vētrasgala kontrole pārgāja Aegona bastarda pusbrāļa Orīsa Barateona un Gaisa dārzu Hārlena Tirella varā. Edmīns Tullijs no Straujupes tika nosaukts Upeszemes valdnieka vārdā un Vikons Grejdžojs kļūst par Dzelzs salu valdnieku.
37-48 AL Ticības kareivju sacelšanās. Pēc Aegona nāves viņa dēls Aenīss I, kurš dzimis incestā, mantoja troni. Septiņiem uzticīgie noraidīja viņa leģitimitāti un vadīja tautas sacelšanos pret Tārgārjeniem. Vājais un neapņēmīgais Aenīss iecēla pusbrāli Maegoru par karaļa labo roku un deva viņam rīkojumu tikt galā ar nemieriem. Maegora atbilde bija nežēlīga un brutāla, kā rezultātā tūkstošiem krita kaujā, kurā tika izmantota arī pūķuguns. Slaktiņš ilga visu Aenīsa un Maegora, kurš pēc pusbrāļa nāves stājās viņa vietā, valdīšanas laiku.
48AL Džaharīss Samierinātājs. Karalis Džaharīss valdīja pēc Maegora, kurš laika gaitā tika nodēvēts par Maegoru Cietsirdīgo. Viņš pasludināja mieru un piekrita izbeigt slaktiņu ar nosacījumu par Ticības kareivju atlaišanu un nodošanu Tārgārjenu sardzei, kopš tā laika izpelnoties iesauku Samierinātājs. Džaharīss nesa mieru un labklājību karaļvalstī visu savu valdīšanas laiku.
129-137 AL Pūķu Deja. Pirmais nozīmīgākais pilsoņu karš Septiņu valstību vēsturē. Karš par mantojumu - tēva troni - starp Aegonu II un viņa vecāko māsu Raenīru Tārgārjenu. Tas patērēja abu spēkus un laiku, kā arī skāra pašu ģimeni un pūķus. Abi gāja bojā karā, pēc kura tronī sēdās Raenīras dēls Aegons III.

Pēdējā pūķa nāve. Karalis Aegons III Tārgārjens cīnījās par pūķu veselību - tie bija piedzimuši vārgi un slimīgi. Kad nomira pēdējais pūķis, karalis izpelnījās iesauku Pūķulāsts.[8] Beidzamie pūķi atstāja dažas olas, kuras Tārgārjeni nevarēja izperēt. Šīs olas vēlāk tika iznīcinātas vai pazaudētas, radot mītu par pūķu izmiršanu pilnībā.

157-161 AL Daerons iekaroja Dorni. Stājoties tronī četrpadsmit gadu vecumā, karalis Daerons I nolēma pabeigt Aegona Iekarotāja iesākto un veiksmīgi iebruka Dornē. Diemžēl tas maksāja karaļa karaspēka komandiera Tirella nāvi. Lorda nāve izraisīja Tirellu nama sacelšanos pret Dzelzs troni. Kad Daerons atgriezās ar jaunu armiju, viņš tika nogalināts, viņa brālēns princis Aemons Pūķukungs tika notverts un 40 000 vīri gāja bojā.
161-171 AL Baelora I Svētītā, septona un karaļa, valdīšanas laiks. Baeloram izdevās noslēgt pamieru ar Dorni. Stāsta, ka viņš veda mieru, ejot pa Kaulu ceļu basām kājām un izglābjot brālēnu princi Aemonu Pūķukungu no odžu bedres. Viņš uzcēla Lielo Septu Karaļa ostā, kas vēlāk tika pārsaukta par Baelora Svētītā Septu.
ca.170AL Baelora I otrais brālēns - princis Daerons II un Dornes princese Mīrija apprecējās un radīja pirmo dēlu, princi Baeloru.
171-172 AL Viserīsa II valdīšanas laiks.
172-184 AL Aegona IV valdīšanas laiks. Aegons Necienīgais tika atzīts par sliktāko karali Vesterosas vēsturē. Uz nāves gultas Aegons IV leģitimizēja savus bastardus: Daemonu Melnuguni, Aegoru Upi, Brindenu Upi un Šīru Jūraszvaigzni. Aegona IV vietā stājās viņa dēls, Daerons II, bet viņa leģitimitāte tika apšaubīta mātes sakara ar Aemonu Pūķukungu dēļ.
184AL Aiz Mūra. Brīvļaudis jeb mežoņi sapulcējās ar Raimūnu Sarkanbārdi, Aizmūra karali, priekšgalā. Negaidīti ieņemot Naktssardzes cietoksni, viņi šķērsoja Mūri un ielauzās Ziemeļos. Iespējams, tos apturēja kauja pie Garā ezera, kur pretim stājās Ziemmalas lords Vilams Stārks.
184-209 AL Daerona II valdīšanas laiks.
195-196 AL Melnuguns sacelšanās. Otrais pilsoņu karš izcēlās pēc Daemona Melnuguns prasības uz Dzelzs troni, kurš, viņaprāt, nepienācās Daeronam II. Ar daudziem lordiem - atbalstītājiem Daemons Melnuguns devās triecienā uz Karaļa ostu, bet tika sakauts Sarkanzāles Laukā. Viņu nogalināja pusbrālis Asinskrauklis, tomēr vairāki viņa dēli izglābās un aizbēga uz brīvajām pilsētām ar Aegoru Upi.
197AL Laulības starp Daerona II jaunāko māsu Daenerīsu un Dornes princi Maronu Martellu panāca Dornes iekļaušanu Septiņās valstībās.
209AL Norisinās romāna The Hedge Knight notikumi.[9] Princis Baelors 'Salauztais Šķēps', troņmantnieks, tika nogalināts turnīrā neveiksmes dēļ. Dažus mēnešus vēlāk karalis Daerons II un Baelora divi dēli nomira Lielajā pavasara sērgā. Daerona II otrais dēls, Aerīss I, kļuva par karali. Prinča Baelora brāļadēls Aegons, lai audzinātu raksturu un gūtu drosmi, kļuva par ieroču nesēju bruņiniekam seram Dankanam Garajam.
209-211 AL Aerīsa I valdīšanas laiks.
ca.211AL Norisinās The Sworn Sword notikumi.[10] Veberu un Osgreju nams no Ārēm kļuva par sabiedrotajiem. Šajā laikā Asinskrauklis kļuva par karaļa labo roku, kas sadusmojis princi Maekaru, Aerīsa un Baelora 'Salauztā Šķēpa' brāli.
ca.212AL Otrā Melnuguns sacelšanās. Melnuguns sabiedrotie pa otram lāgam mēģināja uzsākt dumpi, taču Asinskrauklis izjauca viņu plānu, sagūstot vienu no Daemona Melnuguns dēliem un noslepkavojot vairākus sazvērniekus, un kauja beidzās vēl nesākusies.
221-233 AL Maekara I valdīšanas laiks. Karaļa Maekara valdīšanas laikā viņa vecākais dēls Daerons nomira no bakām, bet otrais dēls Aerions Liesmojošais - pēc mežonīgās uguns izdzeršanas. Trešais dēls Aemons aizbrauca uz Senpilsētu, lai kļūtu par mestru. Maekars krita kaujā ar laupītāju vadoni. Aemons atteicās no kroņa un pārvācās uz Mūri. Par karali kļuva Maekara ceturtais dēls princis Aegons, kas valdīšanas laikā tika iesaukts par Aegonu Negaidīto. Šai laikā Asinskrauklis tika izsūtīts uz Mūri un tur vēlāk kļuvis par galveno komandieri.
ca.255-260 AL Deviņu Karaļu karš. Karš izcēlās, kad Deviņu Banda, ieskaitot Maelīzu Melnuguni, iekaroja brīvpilsētu Tīrošu un Pakāpienus, pirms devās uzbrukumā septiņām valstībām. Baristens Selmijs nogalināja Maelīzu. Sers Brindens Tullijs karā izcēlās ar īpašu varonību.
259AL Vasarpils traģēdija. Karalis Aegons V un viņa mantinieks princis Dankans tika nogalināti Tārgārjenu vasaras pils ugunsgrēkā. Uguni izraisīja neveiksmīgs mēģinājums izdēt pēdējās trīs pūķu olas, kas palikušas rietumos, toties tieši šajā brīdī dzima Raegars Tārgārjens.
259-262 AL Džaharīsa II valdīšanas laiks.
262-283 AL Aerīsa II, Trakā karaļa valdīšanas laiks. Viņš iecēla tolaik vēl jauno Tīvinu Lanisteru par savu labo roku.
ca.270AL Karalis Aerīss noraidīja Tīvina Lanistera izteikto ierosinājumu par prinča Raegara izprecināšanu ar Tīvina meitu Serseju, nevis ar Dornes princesi Ēliju Martellu.

Daskendeilas nemieri notika laikā, kad Dārklinu nams atteicās maksāt Dzelzs tronim. Aerīss, dedzīgi atsaucoties uz nemieriem, ielenca Daskendeilu. Pilsētas aplenkums ilga sešus mēnešus līdz seram Baristenam Selmijam izdevās to atbrīvot no karaļa gūsta. Dārklinu nams tika iznīcināts un Rīkeru nams pārņēma pilsētu savā varā. Runā, ka tie bija nemieri, kas noveda Aerīsu līdz vājprātam. Ap šo laiku princis Raegars sāka sarakstīties ar mestru Aemonu un apsvēra vēstījumu: ja viņš ir tas "Apsolītais Princis", viņam jādodas cīnīties pret vareno tumsu, kas atgriežas. Vēlāk viņi nolēma, ka "Apsolītais Princis" ir Raegara zīdaiņa dēls Aegons.

Roberta sacelšanās

281AL Viltus Pavasara Gads. Lords Vents sarīkoja dižu turnīru Hārenholā, kur princis Raegars izcēlās cīņā, bet par savu sirdsdāmu izvēlējās nevis sievu Ēliju, bet Liannu Stārku no Ziemmalas, kas jau bija saderināta ar Robertu Barateonu. Edards Stārks satika un sadraudzējās ar Houlendu Rīdu no Pelēkūdeņu sardzes.

Laupītāju banda, saukta par Karaļmeža brālību, tika sakauta pēc Karaļsardzes komandiera Artūra Deina uzbrukuma. Cīņas laikā jaunais ieroču nesējs Džeimijs Lanisters izcēlās ar veiklību un tika iecelts bruņinieka kārtā, vēlāk iekļauts Karaļsardzē un līdz ar to atbrīvots no ģimenes saistībām un nama mantošanas tiesībām. Tīvins Lanisters atkāpās no labās rokas amata, dusmīgs par dēla atteikšanos no mantojuma, un atgriezās Lanisteru namā, Rūdas klintīs.

282-283 AL Roberta sacelšanās. Sākās ar to, ka Raegars Tārgārjens nolaupīja Liannu Stārku. Liannas brālis un tēvs pieprasīja, lai Aerīss vestu pie kārtības savu dēlu, bet Trakais karalis nogalināja abus Stārkus, gan dēlu, gan tēvu. Aerīss pavēlēja atvest Roberta Barateona un Edarda Stārka galvas, bet viņu aizstāvis Ligzdas valdnieks Džons Arīns protestēja un pacēla karogus, lai uzsāktu dumpi. Juku laikiem sākoties un izmantojot kritisko situāciju, Roberts Barateons apgalvoja, ka Dzelzs tronis pienākas viņam, vecvectēva Aegona V pēctecim, un tādējādi kauju nosauca par Roberta sacelšanos, ko toreiz sauca arī par Uzurpatora karu. Hosters Tullijs ar saviem karognešiem piekrita cīnīties Roberta pusē. Tirelli palika uzticīgi karalim un ielenca Roberta pili Vētrasgalā, ko pārvaldīja viņa brālis Staniss. Karaļa labā roka Džons Koningtons tika sakauts Zvanu kaujā un izsūtīts trimdā uz brīvpilsētām. Nemiernieku armija uzveica karaļa karaspēkus Trejžubures kaujā. Princis Raegars tika nogalināts. Lanisteri ieņēma karaļa cietoksni ar nodevības palīdzību - viņi lika noprast, ka devušies atbalstīt Aerīsu, bet brīdī, kad Tārgārjeni atvēra vārtus, izlaupīja pilsētu. Džeimijs Lanisters nonāvēja karali Aerīsu. Pārējie Lanisteru vīri nežēlīgi noslepkavoja princesi Ēliju un viņas bērnus, Aegonu un Raenīsu Tārgārjenus, radot plaisu starp Edardu Stārku un Robertu Barateonu. Neds Stārks un Houlends Rīds sakāva Karaļsardzi, kas apsargāja Prieka torni, kurā ieslodzīta Lianna, taču viņu atrada jau tuvu nāvei. Roberts kļuva par septiņu valstību karali un apprecēja Serseju Lanisteru. Neds atgriezās mājās Ziemmalā ar savu bastarda dēlu Džonu Sniegu. Tārgāŗjenu vasaļi uzņēmās rūpes par Aerīsa diviem jaunākajiem bērniem, princi Viserīsu un princesi Daenerīsu, kurus aizveda drošībā uz brīvpilsētām.

Karaļa Roberta valdīšana

289AL Grejdžoju sacelšanās. Belons Grejdžojs pasludināja sevi par Dzelzs salu karali. Viņš tika sakauts un viņa divi dēli nogalināti. Karalis Roberts pieņēma viņa padošanos un viņa pēdējo dēlu Teonu Grejdžoju par Edarda Stārka aizbilstamo jeb ķīlnieku.
297AL Maģistrs Ilīrio Mopatis no Pentosas ielūdza Viserīsu un Daenerīsu Tārgārjenus palikt viņa villā un piedāvāja palīdzēt viņiem atgūt Dzelzs troni.

Karaļa labā roka Džons Arīns atklāja, ka Dzelzs troņa mantinieki ir bastardi, un tika noindēts.

Troņu spēle

298AL Sāgas "Dziesma par ledu un uguni" notikumi sākas. Pirmie pieci romāni iesniedzas trīs vai vairāk gadu periodā, iekļaujot 300. gadu.
Ziemeļos, pēc tūkstoš gadiem svešie atgriezās un uzbruka Naktssardzes izlūkiem un mežoņu klanam.
Septiņas valstības piemeklēja piecu karaļu karš, kas sekoja pēc Roberta Barateona nāves - galvenais notikums, kas caurvij visus piecus romānus.

Austrumi. Daenerīsa Tārgārjena palīdzēja izšķilties trīs pūķu olām un atgriezties pūķiem, kurus pasaule uzskatīja par izmirušiem.

299AL Aiz Mūra. Līdz ar satraucošajām ziņām par jaunajām briesmām aiz Mūra, Naktssardze atstāja cietoksni, lai dotos izlūkgājienā uz ziemeļiem.

Austrumi. Daenerīsa Tārgārjena iekaroja Vergu līča pilsētas, atbrīvojot iedzīvotājus no verdzības un ieviešot haosu visā reģionā.

300AL Pēc desmitgades ilgas vasaras, ziema beidzot ienākusi Vesterosā.


Atsauces


Citās valodās

Ad blocker interference detected!


Wikia is a free-to-use site that makes money from advertising. We have a modified experience for viewers using ad blockers

Wikia is not accessible if you’ve made further modifications. Remove the custom ad blocker rule(s) and the page will load as expected.

Also on FANDOM

Random Wiki